Ielogoties



dnb banka jurniekiem
 

Partneri

imo

ifsma

cesma

jurasadministracija

ljs

Nelaime, kas nenotika PDF Drukāt E-pasts
Sestdiena, 10 oktobris 2020 18:55

“14. augustā pēc pulksten 16-tiem saņemts izsaukumu uz Babītes pagastu (orientieris Bejas atpūtas komplekss), ar motīvu slīkšana. Ierodoties notikuma vietā, noskaidrots, ka cietušais ir 4 gadus vecs bērns, kurš jau atrodas krastā un ir pie samaņas. Pēc mediķiem sniegtās informācijas, bērns iekritis ūdenī, atrodoties uz katamarāna. Bērns nogādāts slimnīcā stabilā stāvoklī.”- tik vienkārši par negadījumu informē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests.

 Taču kāds mazs cilvēciņš, cerams, izaugs, nodzīvos garu mūžu, un saviem mazbērniem un mazmazbērniem stāstīs par tām pāris šausmu minūtēm melnajā dzelmē un nepazīstamo cilvēku, kurš viņu izglāba. Vai arī bērna atmiņa piedzīvoto liks aizmirst – kas to lai zina. Svarīgākais ir tas, ka mazā meitenīte ir dzīva.

 “Bijām ar ģimeni un radiniekiem aizbraukuši atpūsties uz Božu ūdenskrātuvi, tur, kur ir atpūtas komplekss Bejas. Šī ūdenskrātuve ir tāds kā kūdrains meža ezers, apmēram 40 – 50 centimetrus no ūdens virsmas dziļumā var redzēt, tālāk viss ir tumšs. No krasta apmēram metrus desmit uz dziļumu ūdenskrātuves dibens ir iztīrīts, lai bērni var peldēties, bet tālāk viss ir dūņains. Es cepu šašliku, kad izdzirdēju saucienus no ezera – “palīgā, palīgā!” Redzēju, ka aptuveni 60 – 80 metrus no krasta atrodas katamarāns, uz kura ir bērni, bet kliedz vīrietis, kurš jau ir ūdenī. Tikai pēc tam uzzināju, ka ar katamarānu ezerā iebraucis vīrietis ar četriem bērniem. Vīrietis sadomājis no katamarāna nirt ezerā, tā sašūpojot katamarānu, un maza meitenīte iekritusi ezerā. Pirmajā brīdī vīrietis pats mēģinājis ūdenī atrast bērnu, pēc tam sāka saukt palīgā,” atceras kapteinis Stanislavs Mihņevičs.

 

Dzirdot palīgā saucienus, kapteinis meties ūdenī un peldējis uz nelaimes vietu. “Es nodarbojos ar peldēšanu jau pirms iestāšanās Jūras akadēmijā. Protams, es kā jūrnieks esmu arī beidzis nepieciešamos kursus un zinu, kā jārīkojas šādās situācijās. Peldēju un domāju, kā meklēt ūdenī iekritušo bērnu, jo bija skaidrs, ka redzēt neko nevarēs, turklāt dziļums tur ir vismaz četri pieci metri. Bērns šajā brīdī varēja atrasties vai nu ūdenī starp ūdens virsmu un ūdenskrātuves dibenu, vai arī jau dibenā. Izlēmu, ka jānirst ar kājām pa priekšu, jo tā būs ātrāk un drošāk, turklāt jau nirstot, ar kājām var mēģināt sataustīt iekritušo meitenīti. Kad piepeldēju pie katamarāna, vispirms apskatījos, vai bērns neatrodas starp pontoniem, taču sargājos katamarānu aizbīdīt prom no vietas, kur tas atradās, jo katamarāns bija orientieris, lai zinātu, kur mazo meklēt. Palīgā steidzās arī citi cilvēki, aiz manis arī viens no mūsu kompānijas, piebrauca arī kāds vīrs uz SUP dēļa. Es ieniru un bērna ķermenīti atradu apmēram 80 centimetru dziļumā. Meitenīte bija atradusies ūdenī varbūt minūtes trīs, taču, kad pacēlu viņu virs ūdens un viegli saspiedu krūškurvi, bērns sāka raudāt. No sākuma es pat nesapratu, vai raud bērns, kuru es cenšos turēt pēc iespējas augstāk virs ūdens, vai kāds cits, jo skaļi raudāja arī visi pārējie bērni uz katamarāna. Kad bērns bija uzlikts uz katamarāna, piebrauca arī divas laivas no krasta, kas mazuli un pārējos bērnus izveda malā,” par piedzīvoto stāsta S.Mihņevičs.

 

“Patiesībā jau tas bija vienkārši veiksmīgs gadījums. Negribu, lai mani uzskatītu par kaut kādu varoni, es tikai zināju, kā rīkoties. Turklāt, kā jau teicu, palīgā steidzās arī citi cilvēki. Radiniekam, kurš peldus sekoja man, ir jau 58 gadi, taču viņš ne mirkli nevilcinājās. Kamēr mēs peldējām, sieviete no mūsu kompānijas zvanīja uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Pēc tam viņa zvanīja vēlreiz un informēja, ka bērns ir dzīvs, elpo un raud, tomēr mediķi atbrauca tik un tā, pat divas mašīnas. Es, protams, atgriezos pie savas ģimenes un turpināju cept šašliku. Vēlāk atnāca meitenītes vecmāmiņa un ļoti pateicās. Savukārt kāds no mediķiem mani piesauca pie sevis un bija nikns par to, ka es neesmu pamanījis, ka bērni uz katamarāna ir bez glābšanas vestēm. Nekā viņam nevarēju ieskaidrot, ka neesmu nekā saistīts ar ģimeni uz katamarāna, viņus nepazīstu un līdz negadījuma brīdim patiešām pat nebiju ievērojis, jo tobrīd tur atpūtās ļoti daudz cilvēku. Pēc tam šis pats mediķis strostēja bērna tēvu, kaut gan es uzskatu, ka tēvam notikušais jau tāpat būs mācība uz visu mūžu. Mani vairāk uztrauc tas, kā bija iespējams, ka katamarāna iznomātāji pieļāva, ka bērniem nav uzvilktas drošības vestes? Lieliski, ka viss beidzās labi un bērniņam viss kārtībā, taču pret drošības jautājumiem, sevišķi ja runa ir par bērniem, jāizturas nopietni,” saka pieredzējušais jūrnieks.

 

Stanislavs Mihņevičs ir kuģu kapteinis jau deviņus gadus, vada kuģu kompānijas De Poli Tankers ķīmijas tankkuģus.

 

“Stanislavs Mihnevičs ir Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas biedrs, un viņa rīcība ārkārtējā situācijā ir kapteiņa titula cienīga. Glābjot slīkstošu bērnu, viņš ir parādījis kuģa kapteiņa spēju nešaubīgi uzņemties atbildību par cilvēka dzīvību jebkuros apstākļos. Par dalību cilvēku glābšanas darbos jūrā, Starptautiskā Jūrniecības organizācijā ir ieviests speciāls apbalvojums Bravery at Sea, un šādu apbalvojumu 2008. gadā ir saņēma Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas biedrs, Latvija Kuģniecības kuģa Ance kapteinis Viktors Timoščenko. Stanislava Mihneviča darbība, protams, nenotika atklātas jūras apstākļos, bet izglābtā, tikai 4 gadu jauna cilvēka dzīvība, nav mazākas ievērības cienīga. Es noteikti uzskatu, ka paveiktais ir varoņdarbs, kaut arī pats kapteinis S.Mihnevičs tam negrib piekrist,” uzsver Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas viceprezidents, kapteinis Artūrs Brokovskis.

 

Sarma Kočāne